Tikai vienas dienas laikā Džeimss Hārdens nokrita no pirmās vietas vienā no svarīgākajiem basketbolistu reitingiem.
Nē, tas nav cieņas reitings, tur Hārdens sen nav bijis pirmajās vietās. Nav labāko spēlētāj.u reiting’s – starpsezonā bija nepieciešam.s tikai mēnesi veltīt izpriecām, lai no tā izkristu. Un pat ne reitings par garāko bārdu NBA – tajā Džeimss bez problēmām kļūst par čempionu jau devīto gadu pēc kārtas, un viņa vienīgais konkurents Kails O’Kvins šai sezonai nav atradis jaunu komandu.
Tas ir par NBA visvairāk pelnošā spēlētāja statusu.
Pagājušajā sezonā un šīs sezonas sākumā Hārdens atalgojums bija otrais pēc Karija, bet tas tādā gadījumā ja to skaitīt kopā ar nodokļiem. Neto ienākumu ziņā Džeimss pat apsteidza Stefanu, jo, kā zināms, spēlēt klubos no Teksasas vai Floridas ir daudz izdevīgāk nekā klubos no Kalifornijas vai Oregonas, vai arī Ņujorkas.
Kļuvis par “Nets” spēlētāju, Hārdens uzreiz zaudēja vairākus miljonus “neto” algu, palaižot uz priekšu ne tikai Kariju, bet arī nesenos komandas biedrus – Vestbruku un Džonu Volu.
Šajā un nākamajās divās sezonās Hārdenam tiek garantēti 132,9 miljoni dolāru – nevienam par šo segmentu nesamaksās vairāk (Vols un Vestbruks – 132,6, Durants – 126,1, Lebrons – 124,9, un Karijam beidzas līgums pēc divām sezonām). Bet nodokļos, komisijās un citos atskaitījumos neviens arī vairāk neatdos.
Pirms šīs sezonas sākuma biznesa žurnāls Sportico lēsa, ka no 133 miljoniem Hārdens maksās valstij 52,5 miljonus. Pēc apmaiņas no “Nets”, šis skaitlis pieauga līdz 66 miljoniem – gandrīz puse.
Tas viss attiecas uz štata un pilsētas nodokļiem, kas kopā ar federālo nodokli “atkož” gandrīz 13% no ienākumiem (bagāti cilvēki, kuru ienākumi pārsniedz 500 tūkstošus gadā, maksā 37% ASV kasē).
Teksasā nav valsts ienākuma nodokļa, tomēr spēlētāji joprojām dalās ne tikai ar federālo budžetu: Amerikas sportā ir pieņemta sistēma, kurā spēlējot izbraukumā, spēlētājs maksā nodokļus pēc tās valsts likmes, kuru ieradās apmeklēt.
Šis tā sauktais jock tax tika izgudrots jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, bet to sāka aktīvi izmantot 1991. gadā, kad Kalifornijas varas iestādes vēlējās daļu no Maikla Džordana laimes, kurš no “Bulls” ieguva savu pirmo čempionu titulu no “Lakers”.
Kāpēc NBA nepiemēros dažus finanšu mehānismus, lai izlīdzinātu nodokļu likmes? Tāpēc ka tas nav viņu uzdevums, “neizbēgama ir tikai nāve un nodokļi”, kā teica onkulis no simt dolāru banknotes. Nodokļi ir tas pats ārējais faktors kluba pievilcībai, tāpat kā piemēram, klimats, mājas tuvums, dzīvošanas izmaksas. NBA neregulēs savus noteikumus, lai segtu starpību starp laika apstākļiem Maiami un Bostonā, nekompensēs īres mājokļu izmaksas, kas Sanfrancisko ir vairākas reizes lielāki nekā Mineapolē, un nedos bonusa jūdzes spēlējošiem “Klīvlendas” spēlētājiem, kas spēle tālu no savām ģimenēm Kalifornija.
Kopumā šīs apmaiņas dēļ jauni nopietni izdevumi nāk ne tikai “Bruklinai”, bet arī pašam spēlētājam. Ņujorkā galu galā ne tikai nodokļi ir lieli, tas pats Sportico aprēķināja, ka dzīves dārdzība Bruklinā ir gandrīz divreiz augstāka nekā Hjūstonā, un, ja Hārdens izvēlēsies pavadīt laiku Manhetenā, tad tas viņam maksās par 165% dārgāk.
Tomēr Hārdens NBA jau nopelnījis 186 miljonus, no kuriem viņš saņēma apmēram 100 miljonus “tīrajā”, un apmēram tikpat daudz sponsoru līgumos. Nav zināms, cik daudz no viņa 150–200 miljoniem bagātības Džeimss iztērēja striptīzam, taču, ņemot vērā, ka rudenī viņš atteicās pagarināt līgumu ar “Rockets” uz diviem gadiem par 100 miljoniem , diez vai viņam pietrūkst naudas.
Kaut arī šie 14 miljoni nebūtu lieki pat vienam no bagātākajiem sportisti.
Avots – Sports.ru
Foto – Pixabay